Šajā pasaulē, kur tik daudz tehnikas,
priekšmetu, mantu, grāmatas māca
satikšanos ar cilvēkiem. To nekas cits
tik skaisti un dabiski nevar iemācīt.
I.Ziedonis
Šā gada trešajā maijā, kad Latvija atzīmēja Imanta Ziedoņa dzimšanas dienu, man bija tas gods pavadīt uz Latvijas Nacionālo bibliotēku skolas bibliotekāri Rudīti Bukšu, jo viņa bija viena no pieciem nominantiem I.Ziedoņa fonda Viegli apbalvojumam nominācijā Rabarbers. Uz šo nomināciju bija pieteikti vairāk kā 100 pretendenti, no kuriem izvēlētie 5 tika aicināti uz Imanta Ziedoņa zāles atklāšanas ceremoniju.
Visa vakara gaitā valdīja sirsnība, mīļums, Ziedoņa sajūta- bija Viegli...
Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis savlaik teicis šādus vārdus: “Bez grāmatas mēs nevarētu iedomāties kultūras, zinātnes, mākslas progresu, nevarētu iedomāties cilvēces attīstību līdz tam garīgajam līmenim, uz kura tā šodien atrodas”.
Ja skolēns no bērnības neiemīlēs grāmatu, neatradīs sevī to smalko pavedienu, kas saista mazo dvēselīti ar lielo pasauli, tad mums, pieaugušajiem, jāuzņemas sava atbildība par nepadarīto, par vārtiem, kas bērnam palikuši aizdarīti. Rudīte Bukša ir tas cilvēks skolā, pilsētā, ar kuras palīdzību šie vārti ir plaši vaļā.
Redzot bērnu straumes, kas plūst uz bibliotēku agrās rīta stundās, dzīvās sarunas, radošos meklējumus starpbrīžos, kā arī vēlmi strādāt pēc stundām, esmu priecīga, ka manis vadītājā skolā strādā bibliotekāre, kas atradusi pareizo atslēdziņu, ar ko atdarīt bērnu izziņas interesi, parādījusi ceļu uz burvīgo pasauli, ko atklāj grāmata, jo lasīt var iemācīties tikai lasot.
Palīdzot otram uzkāpt kalnā, arī tu nokļūsti tuvāk virsotnei- fonda apbalvojumam Bukšu Rudīti ieteikusi Larisa Krištopanova- prieks, ka šādi strādājot (pareizāk sakot, dzīvojot darbam), Rudīte Bukša ir pamanīta valsts līmenī, viņa saņēmusi atzinības zīmi no fonda Viegli.
Skolas direktore Māra Pimanova
